man ir dažas jaunas ziņas. [ja nu kādam ir interesanti, ko S-tante dara, kad nesit klavieri un nežmiedz peli]

1.”wannabijs bakalaurijs” kļuvis par oficiālu un grādīgu augstskolas piebeidzēju.

2. pēc 1. notikšanas tika griezta saikne ar kosmosu, t.i., pašlaik matu garums ir 1cm [augšā gan bik vairāk....nezinu, kam par godu].

3. pirms pāris nedēļām pamuldēju LR1. tāpat vien - par dzeldzceļa fetišistiem un citiem svešvārdiem.

4. konceptuāli vienojos ar savu sirdsapziņu par ierašanos izlaidumā. “svētku drānu” klasiskās variācijas izraisa vieglu nelabumu, tāpēc šodien, iespējams, iegādāšos sari.

5. tolerance aug…morāle plok [tas nav svarīgi...vienk. gribēju, lai ir 5 punkti]

P.S. ļaunas mēles melš, ka drīz latvji visā pasaulē veiks rituālo riepu dedzināšanu [būs arī alus]. tāpēc uzvedieties godīgi, jo visu TV/radio kanālu kriminālhronikas tiks monitorētas arī svētkos.

āmen, t.i., Līgo!

Sēžot pelnu pilnā pilsētas nomalē, kutinot vārdus zem grāmatas vāka, iedomājos par lapām, kas varēja izplaukt, bet sadega mežā. Augustā. Vai jūnijā. Nav svarīgi. Tie koki nodega kā sērkociņi. Tavus stāstus neviens tā arī neizlasīs. Ļoti stulbi un bēdīgi tā – redzēt savu vēl nenocirsto grāmatu degam.
Bet zem manām pēdām snauž parastas smiltis. Pelēkas…ne tādas kā pie jūras. Snauž, elpo, redz sapņus par vētrām – nenovēršamu uzvaru, plaukstām, zem kurām raud iekaisušas acis. Smiltis….tās aizsegs sauli. Pavisam. Kādreiz. Kad vēji izaugs lieli un atgriezīsies no austrumiem, nesot līdzi nepanesamu mieru – fatālisma kulmināciju pārdzīvojušu vienaldzību. Radio klusēs.
Varbūt tu redzēsi manu pēdu nospiedumu uz smilšu graudiņiem savās acīs.
Sēžot pelnu pilnā pilsētas nomalē, atceros tavus pirkstus – atsevišķi [no visa, kas ir TU]. Tie smaržoja pēc…pirkstiem. Neviens to nemanīja…ziepes, zemenes, tinte, sviedri, nauda, cepta vista…Man patika tavi pirksti. Man patika nemeklēt zemtekstus acīmredzami seklās vietās. Man nebija bail. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

1 nakts = 1l piena. [un vēl mazliet kefīra]

Cīsiņš – tas ir links uz gaļu. Ēst cīsiņu nenozīmē ēst gaļu. Kaut gan ļoti gribas tā domāt. Placebo? Ietekmēšana? Pašiedvesma?
Šis bēdīgais piemērs lai ilustrē vēl bēdīgāku faktu: placebo – pamatu pamats, placebo – ceļš uz refleksu. Makdonalds – viens no galvenajiem refleksiem.
Tu izvēlies to, ko jau esi mēģinājis. Jo tas ir DROŠI. Jebkura Makdonalda pamatā ir pašsaglabāšanās instinkts. Prieks, ko sniedz pazīstama garša – dzīvesprieks. Viss ir droši. Tā kā tam jābūt. Dzīve turpinās. Gardēži ir nežēlīgu eksperimentu upuri, kas apmeklē neomulīgus iestādījumus, lai par lielu naudu…pagaršotu. Savukārt Makdonaldā neko nevajag garšot. Viss ir vienkārši un saprotami. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

katram pēc ieskatiem un/vai nopelniem, bet “tā spalva dreb” noliegt noliegumu, stāvot pie spoguļa. šajā gadījumā es vēršos TIEŠI [bet ne tikai] pret attiecīgo viedokli [kaut vai tāpēc, ka jūtu vājību pret bināro opozīciju], un to, ka “visiem visa…” varu nopenterēt pietiekami raiti un pat no galvas. Nelielam treniņam iedomājieties, ka jūs esat “produkts”, ko patērē tā radītājs, turklāt tas pats radītājs jūs atklāti ienīst. mfz pateica tautas valodā to, ko es vēlētos aprakstīt romānā, tikai tā būtu “mazbudžeta” situācija: patērētājs drāž pats sevi piepalīdzot [sev] procesā ar produktu, ko radījis. viens pret vienu. un jau pašā sākumā mazais lasītājs iemācītos atšķirt dzīvos no nedzīvajiem. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Viss stāsts sākās pavisam prozaiski. Bija brīvdiena, radās nepieciešamība iepirkt šādus tādus pārtikas un nepārtikasštruntus dzīves kvalitātes uzlabošanai [kaķu paiku, gurķi un papīra kabatlakatiņus, ja kādu tas interesē]. Kaut kā vairāk tīši nekā netīši groziņā “iemetās” arī dāmu lasāmviela “Santa”. Just for fun, lai pārliecinātos par savas reakcijas [vēl aizvien] adekvātumu. Ipriekšminētā izdevuma 32.lpp mani saķēra maziņš traumatiskais “pizdecs” - raksts-saruna ar “Rīgas Geštalta” institūta direktoru [kam vajadzēs, atradīs pats]. Nē, neko pavisam ļaunu vai aplamu es neizlasīju, toties nostājas viennozīmīgā monumentalitāte radīja zināmu pretestību, kas variējās no bābiska “nu, kam jūs to stāstāt”, līdz “skaties dziļāk un tev atvērsies”.

Varbūt tad ar’ padalīšos ar traumu., t.i., paskatīsimies, kādos grēkos esam apsūdzēti.

Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

Выявление ключевых, базисных метафор в творчестве поэта и их изучение чрезвычайно важны для описания его художественной системы и адекватного понимания текстов.

patiešām! viss ir tik-tik-tik nezinu cik, bet ahujenna ļoti svarīgs, ka parasts mirstīgais tajā laukā nedrīkst ne ieskatīties, kamēr nav pavisam un galīgi sajucis prātā. protams, tas ir svētīgi un stilīgi konceptuāli un zinātniski - iesākt tieši tā. bet man derdzas, derdzas, derdzas!!!!

sapņi arī tādi…emmm…šizīgi, vai? bez attēla. toties ar labi nostrādātu skaņu. stāsta par zīlīti, kas vēro sevi zīlītes zīlītē. un no rīta konstatēju, ka spēju novērtēt savas sekmes miesas un dvēseles kopšanā. t.i., miesu - jā, bet dvēseli es mēsloju, lai labāk augtu.

viss

adresāts joprojām sasniedzams, tomēr ļoti nevēlas, lai to traucē.

kopš tā laika nekas nav mainījies. bet kaut kur dzīvo jūra, mūzika sasniedz ausis un apmaldās, saule dod dzert…

nē, nekas, būs jau labi.

meitene sieviete saka, ka es esmu gatava iemīlēties. bet man nav ādas, man nav domu, vārdu un sajūtu. kā gan?!!!

tā ir jūra…

un osta

un TEC

un cilvēks bez jēgas

Lidmašīnas lido zemu. „Būs viesi,” viņa saka.

Viņas portrets vienmēr ir klusā daba.

„Kas tā par māju? Tur…”

„Bezkrāsainā?”

Dehidrētā un skoliozes sašķiebtā. Ar 94.gada gurķīšiem pagrabā. Ar ļoti gudrām grāmatām pagalvī. Un cilvēkiem vienādos pelēkos palagos. Guļ.

„Parasta māja bez astes…un vispār, man vienmēr ir licies, ka tā ir izdomāta.”

Citkārt viņa saka: „Tā nav taisnība, ka putni vakaros aizmieg. Viņi aizlido mazliet uz rietumiem – līdzi saulei”.

Tomēr, kāda laime.

„Ar ko lai aizbāž tās šķirbas?”

„Starp vārdiem?”

„Starp vārdiem ir sīkums. Starp Vienu un citu Vienu nopietnu notikumu. Kā lai aizbāž, piemēram, dzīvi?” Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »

“Vairāki simti jauniešu devušies gājienā cauri Vecrīgai, pūšot ziepju burbuļus,” saka LETA. Interesanti, vai “pirmie par svarīgāko” arī pūta, vai tik’, vaigus piepūtuši, pierakstīja katru garāmgājēju. Lai nu kā, “letālie” mani neinteresēja, jo bija taču jāpūš, jo majo!!!

Fotoatskaites birst biezā slānī un nav jau nekāds brīnums - bildētāju ar dažāda kalibra stroķiem bija tikai nedaudz mazāk kā ziepjūdens adeptu, kas pilnībā saskanēja ar iepriekšnorunāto pasākuma norises kārtību: dreskōds - krāsains un burbuļi, fotoverķi - ļoti vēlami un atbalstāmi. Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »