Arhīvs

Archive for the ‘smalkās kaites’ Category

sadzīves draza

Septembris 26, 2009 6 komentāri

šobrīd vēlos sūdzēties.

tā, biedri. mani dziļi neapmierina mani kaimiņi. pašreizējie un īslaicīgie, es tā domāju, bet tomēr kaimiņi. un ne jau tā tante, ko aiz sienas var dzirdēt tik pat labi kā cilvēku, kas atrastos tepat – blakus manai gultasvietai (tā, kura draud iedzert etiķi, lai gan nāvi nesošā esence jau sen vairs nav pārdošanā). mani traumatizē, kas cits. pirmkārt, darbnīca pāris mājas tālāk, kur, acīmredzot, tiek izjaukti un atkal nokomplektēti dažādi nelegālas izcelsmes braucamrīki; otrkārt, (piemājas) kapu artefakti, kas liek domāt par diabētiķu negaidītajām likstām klusā pārdaugavas nostūrī…vai arī ko citu; treškārt (un galvenokārt), visādi personāži, kas te klīst apkārt. potams, kā ikvienā no rajoniem, ir vietas, kur labi cilvēki naktīs nevazāsies, bet…mani novērojumi…tiem ir vairāk dienas raksturs. un, lai cik paranoidāli nebūtu iekārtotas manas smadzenes, tomēr zināma objektivitāte un saprāts tajās vēl arvien mīt. Lasīt tālāk…

Advertisements

manām rokām nepiestāv trauslums

Septembris 12, 2009 5 komentāri

Ja paņem filmiņu, kurā gan lapas, gan smiltis, gan asfalts un Roma, un Malta, Dagda, kafijas dzeršana, visādi patīkami cilvēki un kaķi. Ja tādu filmiņu paņem, es domāju, izņem un aptin ap pirkstu, viss pazūd. Paliek tikai gaisma.

Ja paņem filmiņu ar gaismu un ieliek mazā samta maisiņā, var redzēt sapņus.

Ja paņem…jebko, notiek nenovēršamais. Tas nenozīmē, ka rokām vienmēr jābūt akurāti gar sāniem nostieptām. Tas nenozīmē neko. Galu galā, nav nemaz tik slikti – izšķīst gaismā.

Lasīt tālāk…

Kategorijassmalkās kaites

septembris? rudens? apātija?

augusts 23, 2009 2 komentāri

Kas iemācīji man…vārdus kā vilnas diedziņus tīt? [ap pirkstiem]…kas pierunājis pilnas kabatas saules, kad puse pasaules otru pusi sapnī redz?

Pasakiet, lūdzu, ko tagad darīt ar vasaras siltumu? Pareizāk sakot, ko darīt bez tā…varbūt vajadzēja laiski gulēt smiltīs un skatīties debesīs, kamēr es izsiltu visa…līdz kauliem. Kļūta maiga un plastiska. Nebija tā…tagad ir vienkārši auksti. Ledaino plaukstu sezonu pasludinu par atklātu. Aizmiegu pati sev blakus un pamostos tieši tāpat…neviens netur kūstošas oglītes tumsā. Priekš manis.

Atgriešanās pie valsts siles…pieskaros negribot…kāpēc man būtu jārij tās akadēmiskās samazgas? Sanāk, sanāk, kas samaksājuši [c] un ne tikai tie…sanāk visi, kas galu galā vēlas saņemt vāciņus ar ģerboni un grādu…[Labprātāk saņemtu citus grādus. Siltuma vai alkohola. Vienalga. Efekts ir praktiski identisks.]

Iziet ārā? Tāpēc būtu jāaiztur elpa, varbūt pat uz pāris stundām…kaut kāds riebīgs tas neuzsildītais skābeklis, kaut kāds nepatīkami smakojošs sabiedriskais transports…apātiska neko negribēšana un nekā nedarīšana, pienākumu un solījumu atlikšana в долгий ящик … jā, es to izdarīju, nē, es to neizdarīju, bet tūlīt izdarīšu…haš! neko es nedarīšu!!! Pat, ja fiziski taps paveikts, tad iekšēji, ziniet, es tam darbam pat nebūšu pieskārusies… „ielikt sevi” procesā un lietās man nav ne vēlēšanās ne varēšanās…

Un Jums? Kāds Jums ir attaisnojums tam, ka es joprojām čakarēju šo pasauli…šo apvazāto mauku, kas atdodas visiem uzreiz un ļoti apvainojas, ja to neiekāro? Kaut gan…nevajag…izdomāt attaisnojumus manā vietā…izdomājiet labāk savā…Vai Jums tiešām tā patīk [pasaule]? Netīra un bezgaumīgi uzkrāsota… Vai Jūs viņu patiešām GRIBAT? Vai arī tikai izpildāt savu pienākumu…?

Я знаю: ты теперь не спишь…Ты дышишь и не дышышь.(c)

Kategorijassmalkās kaites

krīze. miers. asonanse

jūnijs 19, 2008 5 komentāri

Sēžot pelnu pilnā pilsētas nomalē, kutinot vārdus zem grāmatas vāka, iedomājos par lapām, kas varēja izplaukt, bet sadega mežā. Augustā. Vai jūnijā. Nav svarīgi. Tie koki nodega kā sērkociņi. Tavus stāstus neviens tā arī neizlasīs. Ļoti stulbi un bēdīgi tā – redzēt savu vēl nenocirsto grāmatu degam.
Bet zem manām pēdām snauž parastas smiltis. Pelēkas…ne tādas kā pie jūras. Snauž, elpo, redz sapņus par vētrām – nenovēršamu uzvaru, plaukstām, zem kurām raud iekaisušas acis. Smiltis….tās aizsegs sauli. Pavisam. Kādreiz. Kad vēji izaugs lieli un atgriezīsies no austrumiem, nesot līdzi nepanesamu mieru – fatālisma kulmināciju pārdzīvojušu vienaldzību. Radio klusēs.
Varbūt tu redzēsi manu pēdu nospiedumu uz smilšu graudiņiem savās acīs.
Sēžot pelnu pilnā pilsētas nomalē, atceros tavus pirkstus – atsevišķi [no visa, kas ir TU]. Tie smaržoja pēc…pirkstiem. Neviens to nemanīja…ziepes, zemenes, tinte, sviedri, nauda, cepta vista…Man patika tavi pirksti. Man patika nemeklēt zemtekstus acīmredzami seklās vietās. Man nebija bail. Lasīt tālāk…

Kategorijassmalkās kaites

Kantains apdzīvota betona kvartāls. Kā no slikta sapņa

aprīlis 12, 2008 Komentēt

Lidmašīnas lido zemu. „Būs viesi,” viņa saka.

Viņas portrets vienmēr ir klusā daba.

„Kas tā par māju? Tur…”

„Bezkrāsainā?”

Dehidrētā un skoliozes sašķiebtā. Ar 94.gada gurķīšiem pagrabā. Ar ļoti gudrām grāmatām pagalvī. Un cilvēkiem vienādos pelēkos palagos. Guļ.

„Parasta māja bez astes…un vispār, man vienmēr ir licies, ka tā ir izdomāta.”

Citkārt viņa saka: „Tā nav taisnība, ka putni vakaros aizmieg. Viņi aizlido mazliet uz rietumiem – līdzi saulei”.

Tomēr, kāda laime.

„Ar ko lai aizbāž tās šķirbas?”

„Starp vārdiem?”

„Starp vārdiem ir sīkums. Starp Vienu un citu Vienu nopietnu notikumu. Kā lai aizbāž, piemēram, dzīvi?” Lasīt tālāk…

Kategorijassmalkās kaites Birkas:

par naidu un riebumu

janvāris 20, 2008 Komentēt

kaut kas par Tevi un Mani ir tajās rīta debesīs – pa nakti izsalušās un pārapdzīvotās. nē, mēs tur neatbalsojamies, neaspoguļojamies, nerakājamies un nekarājamies. es esmu pateicīga, tu esi pacietīgs.

Skatos uz tevi un bail. Tā varētu būt, ka taisnība nebija man. Man – vienīgi patiesība, ko operēt. Asinīm nesāp, asinis pieplok pie sienas un smaida. Kā piepildījums – saplūst ar eļļas krāsu un apkopējai būs darbs visam mūžam. Re, kā – saki man vēlreiz, lūdzu, atkal to pašu – topošo vājprātu uzzīmē naktī ne pa ceļam atrastā virtuvē. Manu, tavu, savu. Nekad ne mūsu. Es protu klusi klausīties un uzkrītoši ilgi pētīt savus pirkstus. Īpaši kauliņus zem ādas, lupinot vienu slāni pēc otra nost. Asinīm nesāp, nesāp, nesāp. Liķieris mazās, jocīgās glāzītēs, gāze mazās, siltās liesmiņās, tavi smaidi un žesti man paslepus veltītos nicīgos skatienos. Pa kreisi, pa kreisi, pa kreisi. Es skatos taisni uz pirkstiem, virpinot laiku starp lūpām.
Visi tie zelta vīrieši, kuriem tu pieskaries, kļūst par mēsliem, visi tie mēsli – par naudu. Čaukstošo papīriņu kaudzīte tavā sen nevēdinātajā kājstarpē.

„Traģēdija,” teica kaza un pēc atkāpes iedziedājās.

Atkāpe.

Tā radās vēl viens mauku žanrs.

Dzīve uz Marsa. Marss un Eņģelis. Tā būtu lieliska rokasgrāmata, kuru neviens nelasītu, bet visi iekārotu. Sasodītais komunisms, sasodīties sarkanie datumi. Oficiālā svētdienas asinsizliešana par godu Tēvam, Dēlam un Sv.Garam, kas pīles izskatā apciemo katru jau nolemto. Tikai ne mani, tikai ne tagad. Bet sienas vibrē bez skaņas un tapešu gabali šūpojas, jo es vēl elpoju. Šit heppenz.

Kas ir Velga Krile, es jautāju Googlei, un Google atbildēja: „Sievišķais subjekts”. Es nokaunējos un iedzēru vēl. Uzkodu svešu atkarību no ne sevišķi objektīva vērtējuma. Smagā, margarīnam līdzīgā slānī sagūla sviests uz word dokumenta. Ko lai saka…se la vi.

Daži apgaismoti, citi ne. Elektrifikācija un vispasaules nahrenizācija. Apgaismoti ir tie otrie. Un garā vājiem pieder debesu valstība. Savādi, bet tu vari iet. Ne tikai staigāt. Es smaidīšu, jo esmu…nē, atkarīga. Mazohistiski piesaistīta tavam maršrutam. Un savām nosliecēm, protams.

„Mirdza Ķempe, neizliecies,” es saku. Bet viņa tēlo varavīksni no Raiņa līdz Gaišajai Nākotnei. Sīrija un citas Dienvidāfrikas nobāl viņas dzejas rūpnīcu priekšā. Ak, tu vēl to nezini?! Ak, Tev nav laika par to uztrauktie. Tev ar tavu ādas jaku, tev ar tavu novecojošo, trekno, problemātisko ādu nav laika domāt. Principā. Un ko Tu vispār vari pateikt par PRINCIPU? Nē, šitā tā lieta neies. Es esmu vāja un nabaga Dieva priekšā. BET tu jau sen esi suņa nagla Dievam pakaļā. Un trīs eņģeļi ar nepieciešamo aprīkojumu gaida to gandrīz nemanāmo mājienu – iznīcināt. Un slapja vieta nepaliks. Tie ir svēto [pie]rakstu vārdi. Slava visiem pēc kārtas!

Es gaidu vēju. Es pagūšu, noķeršu, aukstām plaukstām savākšu pilnas kabatas un elpošu līdz reibumam. Līdz nelabumam, līdz Sartram, līdz grāmatu dedzināšanai uz sārta.

Viņš nāks man pretī pa sliktu apgaismotu ielu. Viņš būs noskumis un āfterā. Es teikšu: „Sveicināta, Marija!” Un žēlastības nebūs…ak, jel. Cik ļoti var iemīlēties savā neesošajā astē!? Pieglaudies asfaltam, paklausies, cik melodiski tas atbalso soļus no punkta A līdz pat cinkam. Smiekli un asaras, asinīm nesāp. Viņam, protams, būs šis tas mūsu kopējās nestandarta situācijas risināšanai. Es aizmirsīšu par atskaites punktu un būtni, kas izvelk man nervus pa vienam tikai ar savu esību. Es nebūšu ļauna un ciniska. Es protu klusi klausīties un ilgi skatīties uz Viņa pirkstu kauliņiem zem ādas, kas nekad nenolobās. Gāze deg ar zilu liesmu. Klusi, klusi eļļas krāsa skumst pēc asinīm.

– Он целовал вас, кажется?
– Боюсь, что это так!
– Но как же вы позволили?
– Ах, он такой чудак! Он думал, что уснула И все во сне стерплю, Иль думал, что я думала, Что думал он: я сплю!

Kategorijassmalkās kaites

ИГРУШКИ [visas iznīksošās pasaules (c)]

novembris 27, 2007 Komentēt

Утро красит нежным светом, заливает перламутром
Те дома, где, на закате повернувшись на бочок,
Не торопятся проснуться. Начитался “Камасутрой”,
Спит в коробке (что за дикость!) в позе вычурной бычок,
Спят усталые игрушки. Без матраца, без подушки
Спят на лавочке, оставшись без иллюзий и монет.
Им, игрушкам, недоступно после буйства и пирушки
Наслажденье нежным светом, да и грубым – тоже нет.
Сплю и я. Я тоже кукла. Воровато время-проседь
Проползает тихой сапой по кудрявым волосам:
Даже если не назвался груздем – лезь, тебя не спросят,
Сделай гордый вид, как будто ты всегда решаешь сам.
Утро красит нежным светом неба лик одутловатый,
И поверить снова в чудо пуркуа бы и не па,
Что акуна-каракуна – обязательно матата,
Что успеешь увернуться от фатального серпа,
Что возможно и смириться, если сердце истопталось,
Заменяя ту, что надо, той, которая не прочь:
“Вероника, нам осталась до любви такая малость!
Так давай же эту малость совершим сегодня в ночь…”
Утро красит, но впустую, цвет не стоит и онучи –
Жмет насильственной морали позолоченная клеть:
Я пошла бы в экстрасексы, только кто ж меня научит,
Чтобы дорого, практично и ничем не заболеть.
Утро красит, всех колбасит, давит, гнет, трясет и плющит,
Даже дух в здоровом теле очевидно нездоров.
Затихает глас в пустыне, так упорно вопиющий
О прекрасном светлом мире как о лучшем из миров.
Он, по правде, все же плоский (это пишет даже Пратчетт)
И ему не нужно наших панегириков и од
До тех пор, покуда глупый пингвин – тот, кто робко прячет,
До тех пор, покуда умный – тот, кто смело достает.
Утро выкрасило нежно в черный тонкую ограду,
Утро выбросило нежно глас последний – и молчок.
Будто не был. И не будет. И не стоит. И не надо.
Спите, милые игрушки. Лучше спать. Уснул бычок.

Kategorijassmalkās kaites