C13H16CINO-HCL

Nepabeigtas dienasgrāmatas. Sveši pieraksti. Tik savādi un nereāli. Man brīžiem šķiet, ka viņi melo, pietam, pilnīgi nejēdzīgi, bez izdomas un loģikas…un bez izpratnes par visām lietām. Visām. Bezjēdzīgas dienasgrāmatu asaras un nāves. Dienasgrāmatu samākslotā sajūsma, noslīpētā emocionalitāte, samākslotā snobiskā inteliģence. Es nezinu, bet man liekas, ka brīžiem tas ir daudz sliktāk par manām ārpusapziņas atklāsmēm.

 

Bet nav ne jausmas, kā būs rīt…un vai rīt vispār kaut kā būs.

 

Neiedziļinoties procesā, es tā kā būtu sačakarējusies, ja? Jā, nu, jā….

 

Lasot svešas, izdomātas dzīves, smejos. Nedaudz ciniskāk kā parasti.

 

Tas vairs nestrādā. Saņemšanās mehānisms – ar atlikšanu uz vēlāku laiku. Visam un visiem, un visiem ir atsevišķas kastītes, kurās dzīvot. Man ir vesela pasaule ar tumši zilu zvaigžņotu vāku. Tikai tas neko nedod. Jo viņa ir tik pat izdomāta.

 

Es ticu, ka kādreiz atkal varēšu elpot viegli…pavisam viegli…rudens lapas un pārējās sentimentāli skaistās lietas, kas lēnām izplata savu smaržu. 

 

Atgriežoties pie salūzušiem mehānismiem: tuk-tuk strādā ļoti apzinīgi, lai kā es to arī nedauzītu, bet arī tas nav pavisam un mūžīgi mūžos.

Tikai…jā…ja es lasītu mazāk, es mazāk arī rakstītu. Teksta kairinājums, vai zini…